Catherine The Vampire

Diena tuvojās beigām. Katrīna sāka mosties. Kā vienmēr, pirmais, ko viņa pamanīja, atverot acis, bija mitruma smaka pagrabā. Tas viņai īpaši netraucēja; gadu desmitiem viņa bija pie tā pieradusi, bet vienmēr to pamanīja pamostoties. Viņa dzīvoja nelielā istabiņā pamestas mājas pagrabā. Te kādreiz bija dzīvojis bezpajumtnieks, tāpēc istabā bija dažas mēbeles, un sienas daļēji bija noklātas ar vecām, nolietotām tapetēm, aiz kurām reizēm varēja dzirdēt kukaiņu šalkoņu. Tagad pilnībā nomodā Katrīna izstaipījās kā kaķis un piecēlās sēdus uz matrača. Viņa nebija pārliecināta, ko viņa šodien darīs. Viņas asiņu slāpes, kuras viņa laiku pa laikam piedzīvoja, šobrīd nebija īpaši apgrūtinoša. Iepriekšējā vakarā viņa bija devusies medībās, lai turpmākās dienas varētu dzīvot mierīgi. Nedaudz pagriezusies pa kreisi, viņa pamanīja, ka istabā nav viena; viņai blakus sēdēja kaķis un uzmanīgi viņu vēroja. Katrīna mīlēja kaķus vairāk nekā jebkurš cits šajā pasaulē; viņa viņiem uzticējās. Viņas dzīvē bija daudz tādu, kas jau bija aptvērusi gandrīz piecsimt gadus. Katrīna jau sen bija pārtraukusi viņus nosaukt, jo kaķa nosaukšana padarīja to grūtāku vēlāk. Kaķis piecēlās un izstaipījās, tāpat kā Ketrīna, tad piegāja pie viņas. "Tu un es esam līdzīgi," Katrīna sacīja, arī piecēlās kājās. "Mums priekšā vēl viena diena. Ejam, jau ir tumšs. Laiks doties ārā." Viņi abi devās uz izeju...